Agris story

Jūrdža senču un ģimenes padarīto zināms maz, tomēr viņa paša paveiktais ir līdzvērtīgs vairāku dzimtu veikumam. Pašmācības ceļā izglītojies zemnieks par sa- vas dzīves misiju izvēlējās grāmatniecību, proti, daudzveidīgas literatūras dažādās va- lodās lasīšanu, tās tulkošanu latgaliski un pārrakstīšanu. Šāda misija sevišķu nozīmi ieguva latīņu burtu drukas aizlieguma laikā Latgalē un Lietuva 1865.-1904.g. Šajā laikā grāmatu pārrakstīšana galvenokārt uzplauka Latgales vidienē - Rēzeknes un Ludzas apriņķu daļā. Tieši tajos pagastos, kur dar- bojās grāmatu pārrakstītāji, ap 1900.g., tātad 35 gadus pēc drukas aizlieguma ieviešanas, konstatēta visai augsta lasīt- prasme Latgales latviešu zemnieku vidū. Ja Citi pārrakstītāji pavairoja lielākoties re- liģiskos tekstus, A. Jūrdža spalvai pieder loti daudzveidīgi laicīgie teksti un arī paša sac-

Andrivs Jurdžs (dzimis -1845. gada 13.decembrī - mūžībā 1925. gada 22. aprīli, attēls no A. Dzena arhiv

erējumi. Viņa pārrakstīta, saglabājusies arī Pitera Miglinika dzeja. Vēstures avoti liecina, ka A. Jūrdža senči zemnieku vidū ir bijuši īpaši. 1712. g. Rēzeknes stārastijas revīzijā starp zemniekiem minēti vismaz 9 leimani: Sakstagala voitistė (šādi dēvēja pagastam analogu administrativo vienību, ko pārvaldīja no vi- etējo vidus iecelts vecākais - voits) - Jurs Leimans un Kazimirs Špakovskis; Lobōrdu voitiste - Antons Likovskis; Nautrānu voitiste - Mōrtušs, Izaks, Andrejs un Jöns a.Jöns Jūrdži (Jurdziowe), kā arī vārdā nenosaukti brāļi Rudbārži (Rudborzowie); Asūnes voitistë - Ontušs Leimans.

Leimaņu statusa iezīmes atklātas viņu pienākumu aprakstā, kas pievienots revīzijas aktam. Atšķirībā no klaušu zemniekiem, kas muižas darbos vasarā gāja katru nedēļu no otrdienas līdz sestdienai, bet ziemā - pēc vajadzības, leimani par savu zemi maksāja naudas renti: 48 tinfus no ceturtnieka zemes (ceturtnieks (czwierc) - aramze- mes mērvienība, ceturtdaļa Lietuvas volokas, kas aptvēra aptuveni 21,36 ha, tātad ap- tuveni 5,34 ha), 12 tinfas medus nodevas vietā un 6 tinfas gaļas gurna un puda linu došanas vietā. Darbos leimaņi nedēļu pavasarī un nedēļu rudenī deva zirgu un strādnieku zemes aparšanai, rudzu un vasarāja plaušanai deva strādnieku uz divām nedēļām, kā arī reizi gadā pildīja šķūtis - veda muižas preces uz Rīgu. Pienākumu ziņā Latgales leimani visvairāk līdzinās Vidzemes leidiniekiem 17. gs. beigās.

1738. g. Rēzeknes stārastijas inventārā ģimenes, kas 1712. g. minētas kā leimaņi - Joahims Rudboržs (Rudborz) un Antons Laizāns (Layzan) Nautrānu desmitē dēvēti par zemes valdītājiem uz mūža laiku (wieczisty). Par tukšo Jurdža ceturtnieku netika maksāts nekas, bet par 1 ceturtnieku brāļi Andrejs un Matīss Jūrdži (Jurdziowe), ze- mes valdītāji uz mūža laiku, maksāja 48 zlotus. Leimaņu vairs nosaukums ne- parādījās nedz 1738. g. inventară, nedz vēlākos dokumentos. Statusa maiņas cēlonis nav zināms, bet jāsecina, ka zemes valdīšana uz mūža laiku nozīmēja, ka valdītāja pēcnācēji šādu statusu nemantoja. Vēlākos dokumentos Nautränu pagasta Jūrdži un Laizāni minēti tikai kā zemnieki.

A. Jūrdžs dzimšanas laikā un vietā - 1845.g. 12 decembrī Ludzas apriņķa Zaļmuižas pagasta Korkliniku ciemā viņa ģimene ilgu laiku bija klaušu zemnieki. Viņš izgājis "mātes skolu pie ratiņa" - proti, māte viņam iemācījusi lasīt, vēlāk ganos pats iemācījies zīmēt burtus pēc drukāto burtu parauga. Pašmācības ceļā viņš apguvis arī Baltijas latviešu, krievu un poļu valodas un gotisko šriftu, ļoti mīlēja tautas dziesmas un pasakas, tās pierakstīja un ap 1860.g. pats sāka sacerēt dzejoļus tautas dziesmu stilā. Iepazinies ar Puškina, Lermontova, Mickeviča darbiem, A. Jūrdžs tulkoja viņu darbu fragmentus latgaliski.

1923.g. dibinātajā un vēlāk ugunsgrēka iznīcinātajā Latgales bibliotēkā - muzejā varēja apskatīt A. Jūrdža sarakstītās 15 lielas grāmatas, kuru kopīgais apjoms bija ap- tuveni 15000 lappusēm. Šīs grāmatas plašā apkārtnē zemnieki bija lasījuši, do dot tās no rokas rokā. Sējumi bija glīti un rūpīgi rakstīti ar drukas burtiem, vairāki darbi ilus- trēti ar zīmējumiem vai ielīmētiem izgriezumiem no grāmatām un laikrakstiem. Bija ne- pieciešama ārkārtīga darba griba un pacietība, lai šo darbu veiktu tādos apstākļos, kādos strādāja A. Jūrdžs. Pa dienu viņš strādājis kunga klaušās vai savā druvā, bet pēc tam caurām naktīm pie mazas skala gaismiņas vai kvēpekļa rakstīja. Šādi ap- stākļi sabojāja viņa veselību - ap 1919.g. A. Jūrdžs kļuva akls. Viņš miris 1925.g. 12. aprīlī un apglabāts Desetniku kapos. Pavisam viņš ir sarakstījis apmēram 25 sējumus, no kuriem lielākā daļa ir gājuši bojā, bet saglabājušies atrodas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā. No tiem visvērtīgākie ir trīs: ap 1880.g. sarakstīts laicīgu sacerējumu krājums, ap 1910.-1916.g. uzrakstīta "Parunu woceleite", kā arī 1907. Un 1916.g. rakstītās gadagrāmatas "Myužeigais kalinders", kurā katrai gada dienai sniegtas kalendāra ziņas, katoļu atceres dienām atbilstošās lūgšanas, kā arī folklo- ras materiāli - tautasdziesmas, pasakas un ticējumi, aforismi un prakstiski padomi zemniekiem.

Arī pats A. Jūrdžs rakstīja dziesmas un pasakas pēc folkloras motīviem, kā arī garīgas dziesmas. Viņa darbos atspoguļojas zemnieka patriarhālie uzskati un re- ligiozitāte. Stāsti ir vienkārši tulkojumi un lokalizējumi no krievu un poļu valodām, taču dzejoļiem ir zināma mākslinieciska vērtība. Viņa darbi arī lasīti tika rokrakstā. Nodrukāti tikai daži A, Jūrdža raksti Gustava Man-

teifeļa izdotajā kalendārā "Inflantuzemies Laikagromota" un pirmajā latgaliešu

avīzē "Gaisma".